Digitālais klaidonis

Te tīmeklī vērojama zināma aktivitāte sakarā ar Lukjaņenko jaunās grāmatas "Tīrraksts" iznākšanu.
Tā izpaužas apstāklī, ka saites uz grāmatas elektronisko kopiju tiek operatīvi vāktas nost, jo ļaudis, kuri vienā rāvienā uzpirkuši visas runeta elektroniskās bibliotēkas, ir modri. Kopilefta atbalstītāji un haļavščiki vairo jaunas saites, kopiraita un Lukjaņenko piekritēji viņus kaunina un izsaka pārmetumus.
Smieklīgi, ka pirms pāris dienām tieši tas pats notika sakarā ar Zemfiras jauno albumu.

Mans viedoklis kopilefta jautājumā ir mērens. Proti, par tām smieklīgajām naudiņām, ko par grāmatām prasa www.litres.ru, pat students spēs grāmatas nopirkt, bet es jau vairs neesmu students. Un pie tam apmaksai tiek pieņemtas jebkuras maksājumu sistēmas. Vienīgais, kas mani atturēja no pirkuma – es kategoriski neuzticos krievu interneta kompānijām, un negribu tur maksāt ar savu kredītkarti.

Vēl ir smieklīgi, ka gan par Lukjaņenko, gan par Zemfiru ņirgājas apazhe, un priecājas, ka darbus var lejupielādēt bez maksas. Par ko priecājas, nav saprotams – viņš taču minētos satura ražotājus nemīl, un loģiski būtu priecāties par to, ka viņu daiļradi nevar lejupielādēt, nevis par to, ka var.

Mans viedoklis Zemfiras un Lukjaņenko jautājumā ir mērens. Viņi ir godprātīgi augsta līmeņa amatnieki (Lukjaņenko ir nedaudz augstāk), un izklaidei viņu daiļrade pilnībā der. Diemžēl diženuma atmošanos es sevī nejūtu, lasīt visādus monstrus oriģinālvalodā, kā daži (nerādīsim ar pirkstu), man negribas, īpaši jau pēc darba.

Bet tagad vispār slimoju, un manas smadzenes ir novājinātas, tāpēc izlasīju kaut ko vienkāršāku – proti, Lukjaņenko daudzināto "Tīrrakstu". Visapkārt sabāztie Litdibri un Kurševelas uzjautrina. Te vietā ir Goblina frāze "lūk, tādi mēs, bidlas".